Norvēģija ir viena tām valstīm, kurā ļoti stingri tiek ievērotas bērnu tiesības. Jau 1953. gadā šeit bija pieņemts Bērnu tiesību aizsardzības likums, aizsargājot bērnus no fiziskiem sodiem un psiholoģiskās varmācības. Līdz tam norvēģu bērni izbaudīja „bērzu putru“, bet šodien aug jau trešā paaudze, kas tiek auklēta bez siksnas. Princips: „Ja sit, tas nozīmē, ir par ko“ šeit jau sen aizmirsts.
Mēs tāpat saprotam, ka vecāki – monstri ir tie, kuri sit savus bērnus ar siksnu. Norvēģijā tādiem vecākiem uzreiz tiek uzlikti rokudzelži. Tikai šādos radikālos gadījumos bērni tiek steidzami atņemti no ģimenēm. Par sadošanu pa dibenu bērns netiks atņemts, lai arī tas tiek piefiksēts kā vardarbīga izturēšanās. Vadoties pēc statistikas, tieši no lietuviešu ģimenēm bērni tiek atņemti vismazāk. Šajā ziņā BTAT atskaitēs mēs ieņemam pēdējo vietu, salīdzinot ar citiem imigrantiem.
Tādēļ strīdu vai nesaprašanās dēļ bērni netiek atņemti, vadoties pēc „šeit un tagad“ principa. BTAT veic izsmeļošu izmeklēšanu. Tā laikā interesējas par ģimenes locekļu finansiālo stāvokli, psiholoģisko stāvokli u.tml. Tajā pat laikā tiek noskaidrots, kā bērns draudzējas ar vecākiem. Ja ģimenē nav vardarbības, pārmērīga alkohola lietošana u.tml., izmeklēšana tiek novirzīta par labu vecākiem. Ir ļoti svarīgi saglabāt mieru un pacietību, jo ziemeļniekiem karstas emocijas ir svešas.
Avots: http://norvegu24.lt/
Norvēģijā bērnu tiesību aizsardzību nodrošina institūcija – Barnetryg. Zemāk sniedzam informāciju, kura tika iegūta satikšanās laikā ar dienesta pārstāvjiem.
Lai bērnu tiesību aizsardzības dienests sāktu interesēties par ģimeni, dienestam vispirms ir jāsaņem paziņojums no apkārtējiem cilvēkiem. Tas var būt no bērnudārza, skolas SFU, veselības centra, kaimiņiem, radiniekiem u.tml. Vispirms tiek ņemts vērā, cik šis paziņojums ir svarīgs. Piemēram, ja tiek pamanīts, ka bērns viens staigā pa pagalmu vai vīrs mājās ar bērnu ir dzērumā. Vispirms tiek mēģināts sazināties ar bērna tēti vai mammu. Ja sazvanīt nav iespējams, tad pa pastu tiek atsūtīts uzaicinājums uz sarunu. Ja atbilde netiek sagaidīta, tad dienests dodas tieši pie ģimenes uz mājām. Ja tiek sagaidīts tālruņa zvans, ka bērns raud bez pārstājas, tad dienests apmeklē ģimeni mājās bez nekādas iepriekšējas paziņošanas.
Bērnu tiesību pārstāvji, ierodoties pie ģimenes uz mājām, pārbauda saņemtā paziņojuma pamatotību. Ja nekas aizdomīgs netiek pamanīts – vardarbības pazīmes, sliktas atsauksmes par bērna izturēšanos no kaimiņiem, bērnudārza/ skolas darbiniekiem, lieta netiek ierosināta. Lieta tiek ierosināta, ja tiek pamanīti aizdomīgi fakti.
Galvenais bērnu tiesību aizsardzības darbs – pēc iespējas ciešāka sadarbošanās ar vecākiem bērnu labklājības dēļ. Dienests nav ieinteresēts bērnu atņemt no vecākiem. Atklātāk parunājoties ar vecākiem, tiek mēģināts atrast problēmas risinājuma veids, dažkārt tiek sniegta ekonomiskā palīdzība, darbi, vieta bērnudārzā / SFU, aukle vai tiek atrasta cita ģimene, kas varētu pieskatīt bērnu, piemēram, vienu nedēļas nogali mēnesī. Tāpat tiek piešķirti kursi vecākiem, kuriem nepieciešama palīdzība par bērnu auklēšanas jautājumiem.
Tikai sevišķos gadījumos bērni tiek atņemti no ģimenēm. Bērni tiek atņemti no ģimenes, ja tiek piefiksēta fiziska vai psiholoģiska vardarbība, seksuālā izmantošana, nerūpēšanās par savām atvasēm, ja vecāki dzer vai lieto narkotikas. Tādā gadījumā bērns uzreiz tiek atņemts no ģimenes un pēc tam tiek veikta izmeklēšana. Galvenokārt, bērns tiek atdots nedēļas laikā. Taču, ja vecāki izvairās sadarboties ar dienestu, melo, neatzīst savas kļūdas, ja ir saņemti acīmredzami apliecinājumi, noris turpmāka izmeklēšana, iegūstot informāciju no skolas, bērnudārza, kaimiņiem, radiniekiem u.tml. Izmeklēšana var ieilgt līdz 3-6 mēnešiem. Pat arī tādā situācijā dienests cenšas ģimenei palīdzēt, mēģinot atrast kompromisus, nosūtīt uz kursiem u.tml.
Ja vecāki neizrāda vēlēšanos laboties un neatzīst savu vainu, lieta tiek nodota fylkesnemdai – iecirkņa tiesnesim. Noris tiesa un tiesnesis lemj, vai bērnu vajag atņemt no ģimenes. Vecākiem tiek atstāta iespēja atgriezt bērnu, ja tiek ievēroti noteikti nosacījumi. Tādās lietās advokāta pakalpojumi vienmēr ir bezmaksas. Visā Norvēģijā ir tikai viens vai divi gadījumi, kad vecākiem nav tiesību satikties ar bērniem, tie dzīvo nezināmā ģimenē tālu no saviem bioloģiskajiem vecākiem. Ja noris tas, ka bērns tiek atņemts no ģimenes uz īsāku vai garāku periodu, kamēr noris izmeklēšana, vispirms bērnu pieņemt tiek piedāvāts tuvākajiem radiniekiem vai draugiem.
Ja vecāki nesadarbojas, izrāda pretrunas bērnu tiesību aizsardzības dienesta piedāvājumiem, tad dienests pats izvēlas aizbildņu ģimeni. Galvenokārt tiek izvēlēta tāda ģimene, kas vislabāk atbilst noteiktajiem kritērijiem, neņemot vērā seksuālo orientāciju (var būt arī homoseksuāla ģimene). Bet galvenokārt, ja vecāki ir labvēlīgi noskaņoti, dienests pats piedāvā atrast ģimeni, kura varētu pieskatīt bērnus tanī laikā, kamēr noris izmeklēšana. Protams, bērnu tiesību aizsardzības dienestam ir jāapstiprina izvēlētā ģimene kā atbilstoša. Uz Lietuvu bērni netiek sūtīti, jo nav izveidots sadarbošanās līgums ar atbilstošu vietējo institūciju. Dienests tāpat nevar pārbaudīt, vai vecvecāki un radinieki, kas atrodas Lietuvā, ir atbilstoši un uzticami bērnu uzraudzībai.
Jautājumi un atbildes uz biežāk sniegtajiem jautājumiem:
1. Vai bērnu var sist, kratīt, kliegt uz to u.tml.?
Atbilde: nevar. Jebkāda fiziskā vai psiholoģiskā vardarbība ir krimināls noziegums. Bet Jūs varat ļaut bērnam kliegt. Bērnu tiesību dienests nebrauks pārbaudīt, ja kaimiņš piezvanīs un pateiks, ka bērns lejā brēc jau stundu. Ja brēktu regulāri, piemēram, nedēļu, mamma parādītos pagalmā ar zilumu uz sejas, ja būt sadzirdama kliegšana, trauku dauzīšana u.tml., tad dienesta darbinieki pie Jums ierastos uzreiz. Jums tāpat ir tiesības atstāt bērnu istabā, lai tas izbrēcas, paskaidrojot tam, kādēļ to darāt. Tikai nedrīkst izslēgt istabā gaismu, aizslēgt durvis u.tml. Ir svarīgi saprast, kur auklēšana ir pretrunā vardarbībai.
2. No kāda vecuma bērns mājās var sākt palīdzēt strādāt?
Atbilde: vecums nav ierobežots. Tas ir atkarīgs no bērna un no darba. Viņš mājās var sākt palīdzēt tad, kad tas netraucē izpildīt mājas darbus, apmeklēt pulciņus, satikties ar draugiem u.tml. Ja bērns skolā teiks, ka nevarēja spēlēt futbolu, jo vajadzēja sakārtot visu māju, nomazgāt mašīnu vai veikt citus darbus, tas jau var pievērst bērnu tiesību dienesta uzmanību. Taču Jūs varat bērnam pateikt, ka vispirms vajag sakārtot savu istabu un tad iet pie draugiem. Bērnam ir tiesības uz savu brīvo laiku, tādēļ to nedrīkst visu dienu noslogot ar mājas uzraudzības darbiem vai brāļa/mājas pieskatīšanu. Bērna pienākums ir mājās palīdzēt, taču bez vardarbības, ja bērns piekrīt tādai palīdzēšanai.
3. Vai bērnudārza aukle var vērsties bērnu tiesību aizsardzības dienestā, ja uz bērna ķermeņa pamana daudz zilumus?
Atbilde: Zilumi, kas izveidojušies no atsišanās pret galdu vai no saskriešanās ar citiem bērniem atšķiras, salīdzinot ar tiem, kuri izveidojas no pieaugušo sišanas u.tml. Ļoti daudz ko apliecina bērna izturēšanās, fiziski traumējama bērna izturēšanās ļoti izmainās.
4. Vai drīkst lietot alkoholu svētkos un pie draugiem?
Atbilde: vienu otru glāzi var izdzert gan mamma, gan tētis, bet ar nosacījumu, ka bērns tiks atbilstoši aprūpēts. Svinēt var arī tad, kad mājās ir bērni, taču ar mēru, jo pats svarīgākais ir bērna drošība, miegs u.tml. Var svinēties apzinīgi, bez skaļas mūzikas līdz rītausmai, bet trokšņiem, kautiņiem un kliegšanas. Ja svinaties pie draugiem, viss ir kārtībā, ja rīta pusē atgriezīsieties ar taksi un guļošiem bērniem uz rokām. Svarīgākais ir atcerēties, ka var darīt visu, ja bērns jūtas drošs un ja bērns tiek atbilstoši aprūpēts.
5. No kāda vecuma bērnam jāguļ savā gultā, neguļot vairs ar vecākiem? No kāda vecuma māsai ar brāli jāsāk dzīvo atsevišķās istabās?
Atbilde: kamēr vecākiem ir ērti gulēt vienā gultā ar bērnu. Pat ja māsiņas teiktu, ka tas nav labi, bērnu tiesību aizsardzības dienests uz to nereaģētu, ja nu vienīgi tiktu novērotas kādas seksuālās izmantošanas pazīmes. Māsa ar brāli var dzīvot vienā istabā, kamēr tiem pašiem gribēsies dzīvot atsevišķi. Vecuma ierobežojuma ne pirmajā, ne otrajā gadījumā nav.
6. Vai ir noteikts istabas/dzīvokļa izmērs, lai bērnu tiesību aizsardzības dienests neinteresētos par bērna labklājību?
Atbilde: tāda standarta nav. Ja bērnam ir sava gulta, nav svarīgi, vai bērns guļ tajā pašā istabā kopā ar vecākiem, vai tam ir atsevišķa istaba u.tml.
7. Ko darīt, ja norvēģu kaimiņi sūdzas, ka bērns bieži raud pa naktīm?
Tādām kaimiņu sūdzībām nevajadzētu pievēst lielu uzmanību. Pietiek paskaidrot, ka Jūsu bērnam dīgst zobi un ka viņš vēl ir mazs, sākusies 2-3 gadu krīze u.tml. Starp citu, ir viena raudāšana, kad bērns raud no zobu dīgšanas, kaprīzēm u.tml. un pavisam cita raudāšana, ja bērnu sit. Ja kaimiņi izsauktu bērnu tiesību aizsardzības dienestu, apgalvojot, ka bērns pārāk bieži raud, tiem galvenokārt pietiks aprunāties ar dienesta pārstāvjiem. Nebaidieties prasīt padomus bērnu māsiņai helsesøster, ja bērns raud, pa naktīm neguļ u.tml. Viņa var dot Jums padomus un iespējams pat nosūtīt uz kursiem u.tml.
8. Vai bērnam obligāti jāiet uz dārziņu gandrīz katru reizi ar citām drēbēm?
Nav nekas traks, ja bērns sasmērējis drēbes no paša rīta vai vakardienas vakara. Taču bērnudārza darbinieki uzaicinās vecākus uz pārrunām, ja drēbes netiks mazgātas nedēļām ilgi un ja arī bērns netiks mazgāts. Ja vecāki nelabojas, tiek izsaukts bērnu tiesību aizsardzības dienests.
9. Vai bērnam obligāti jāiet uz dārziņu, ja mamma vai aukle mājās pieskata bērnu līdz pat skolas vecumam?
Bērnam nav obligāti jāiet uz dārziņu. Bērnudārza apmeklēšana ir rekomendējama, lai bērns iegūtu sociālās prasmes, iemācītos valodu un viņam būtu vieglāk piemēroties skolas apstākļiem.
10. No kāda vecuma bērns mājās var palikt viens?
Vecuma ierobežojums nav noteikts, tas ir atkarīgs no bērna apzinīguma un spējām par sevi parūpēties. Taču, ja vēlaties bērnu atstāt vienu, Jums vajadzētu sagaidīt, kamēr bērnam būs 16-17 gadi. Un Jums jābūt garantētiem, ka bērns izturēsies atbildīgi, nelietos alkoholu u.tml.